Apskati, analīzes, vērtējumi

Cukura ražošanā Latvijai nav izredžu

Iveta Tomsone, Latvijas Avīze (LA)
15.09.2009

Latvijā abas cukura fabrikas bija ļoti mazas, ar nelieliem ražošanas apjomiem, un tās nebūtu izturējušas reformas politisko spiedienu. Tas nozīmē, ka būtu ļoti grūti samaksāt tos maksājumus, ko prasīja ES no ražotnēm, kas turpinātu strādāt. Politiskais spiediens bija ārkārtīgi spēcīgs un vērsts uz kopējās ES cukura ražošanas konsolidāciju. Arī Lietuvā no divām rūpnīcām palikusi tikai viena.


Cukura ražošanā Latvijai nav izredžu

Laikraksts "Latvijas Avīze" publicējis interviju ar uzņēmuma "Nordzucker" viceprezidentu ERIKU BERTELSENU. Tālāk daži jautājumi un atbildes par cukura tirgus reformu, cukura cenām un Latvijas uzņēmēju iespējām atjaunot Latvijā cukura ražošanu.

– Cik veiksmīga, jūsuprāt, ir izdevusies ES īstenotā cukura tirgus reforma? Cik stabili jūtas jūsu pārstāvētais uzņēmums reformētajā tirgū?

– Politiķi, realizējot cukura reformu, ir panākuši lielāko daļu no tām iecerēm, ko bija vēlējušies. Pirmais mērķis bija panākt atbilstību Pasaules Tirdzniecības organizācijas uzliktajiem ierobežojumiem attiecībā uz cukura importu no ES valstīm uz pārējām pasaules valstīm. Reformas iespaidā cukura ražošana ES ir samazinājusies par sešiem miljoniem tonnu, vienlaikus pamazām tiek atceltas augstās ievedmuitas cukuram no citām pasaules valstīm.

"Nordzucker" realizē ES nosacījumus, kas paredz samazināt cukura pārdošanas cenas, tāpat arī cukurbiešu iepirkuma cenas, kas kopš reformas sākuma ir samazinātas par 40%. Tādējādi esam nonākuši pie tā, ka no ES iekšējā tirgus patēriņam nepieciešamajiem 16 miljoniem tonnu cukura šā produkta ražošanas kvotas, kas piešķirtas uzņēmumiem, ir 13,5 miljoni tonnu. Tātad 2,5 miljonus tonnu nākas ievest atbilstoši starptautiskajiem līgumiem.

"Nordzucker" cukura ražošanas kvota šobrīd ir 2,5 miljoni tonnu cukura. Mēs esam otrs lielākais cukura ražotājs, un uzņēmuma īpašnieki ir cukurbiešu audzētāji – kopskaitā 17 tūkstoši lauksaimnieku, kas audzē cukurbietes 270 tūkstošos hektāru Vācijā, Polijā, Dānijā, Zviedrijā, Lietuvā, Somijā, Slovākijā, Čehijā un Serbijā.

Latvija izvēlējās pārdot savas cukura kvotas ES, tādēļ mūsu īpašnieku vidū nav Latvijas lauksaimnieku.

– Pirms vairākiem gadiem "Danisco Sugar", par kura īpašnieku nu kļuvis koncerns "Nordzucker", interesējās par Jelgavas cukurfabrikas iegādi. Vai tā ir taisnība, un kādēļ darījums nenotika?

– Mēs zinām, ka ES cukura reformas galvenais uzdevums bija panākt, lai Eiropas tirgū cukura ražošana kļūtu efektīvāka. Mēs ļoti rūpīgi vērtējām, kā reformas kontekstā veidot ražotņu struktūru. Reformas gaitā daudzās ES valstīs tika slēgtas salīdzinoši modernas cukurfabrikas, vienlaikus tās, kas palika tirgū, ir modernizējušās un kļuvušas efektīvākas. Mēs Dānijā esam slēguši divas no uzņēmuma fabrikām, un atlikušās fabrikas ražo līdzšinējo cukura apjomu efektīvāk nekā pirms reformas sākšanas. Arī Zviedrijā ir palikusi tikai viena cukurfabrika, kas ražo 290 tūkstošus tonnu cukura, un šāds apjoms ir atbilstošs visas Zviedrijas cukura patēriņam.

– Pirms cukura reformas mums tika solīts, ka cukura cenas samazināsies. Tagad redzam, ka reformētajā cukura tirgū cenas nesamazinās, pat par spīti tam, ka ES nosaka fiksēti zemu cenu, par kādu rūpnīcas var pārdot cukuru tirgotājiem.

– "Nordzucker" cukuru piedāvā atbilstoši ES noteiktajai references cenai. Mēs redzam, ka vairumtirdzniecībā cukura cenas tomēr samazinās.

– Veikalā tās nesamazinās. Tas nozīmē, ka lielākie ieguvēji no ES cukura reformas ir mazumtirgotāji?

– Mēs tomēr redzam cenu samazinājumu. Manuprāt, Latvijā cukura cenas nav augstākas kā ES vidēji. Jāņem vērā, ka ir dažādi cukura produkti ar ļoti atšķirīgām cenām. Es nedomāju, ka tirgotāji būtu lieli ieguvēji, jo konkurence šajā sektorā ir pietiekami liela, tādēļ tiem nav iespēju gūt lielu peļņu no cukura tirdzniecības.

– Neskatoties uz to, ka pasaulē cukura cenas šogad ir būtiski pieaugušas, tās tomēr ir vidēji par trešdaļu zemākas nekā ES tirgū. Vai ES cukurbiešu audzētājiem trešo valstu imports rada konkurenci?

– Zināms risks pastāv, taču ES cukura tirgus joprojām ir pietiekami aizsargāts. Brazīlija, kas ir pasaulē lielākais cukura ražotājs, savu produkciju bez ievedmuitas joprojām ES tirgū ievest nevar. Mēs zinām, ka arī šīs 49 vismazāk attīstītās valstis attīsta savu cukura ražošanu. Vienlaikus, kā jau minēju, ES cukura tirgus deficīts ir 2,5 miljoni tonnu un šādu apjomu mums ir nepieciešams importēt.

– Kā vērtējat atsevišķu Latvijas uzņēmēju nodomus atjaunot Latvijā cukura ražošanu?

– Cukura ražošanas iespēja ir cieši saistīta ar iespēju audzēt cukurbietes un tikt pie ES piešķirtas cukura ražošanas kvotas. Pašreizējais cukura tirgus režīms jaunu kvotu piešķiršanu neparedz. Mēs nezinām, kas notiks pēc 2015. gada, jo cukura tirgus reformu pirms tam ir plānots pārskatīt.

Nākamais jautājums, kas saistās ar jaunas ražotnes atvēršanu, ir tās efektivitāte. Es zinu, ka Latvijas cukurbiešu audzētāji ir strādājuši pietiekami efektīvi, taču cukura pārstrādei, lai sasniegtu nepieciešamo efektivitāti un ieguldītās investīcijas atmaksātos, ir nepieciešami pietiekami lieli ražošanas apjomi.

– Cik izmaksā efektīvas cukura ražotnes uzbūvēšana?

– Izmaksas ir apmēram viens miljards Dānijas kronu, kas būtu apmēram 100 miljoni latu. Izmaksas atkarīgas no rūpnīcas izmēriem, taču šāds būtu tas ieguldījums, kāds nepieciešams efektīvas rūpnīcas uzbūvēšanai.

Latvijas Avīze (LA)

x

Paroles atgadināšana