Citi raksta

Paradumi prasa piemaksāt

Statistiķu uzrādītā deflācija negarantē automātisku pārtikas groza palētināšanos, ja cilvēki nemaina savus ēšanas un iepirkšanās paradumus.

Centrālā statistikas pārvalde (CSP) šā gada oktobrī fiksēja pirmo 12 mēnešu periodu, kopš patēriņa cenas ir nevis pieaugušas, bet samazinājušās. Šādi mērījumi tika sākti 1991. gadā, par atskaites punktu ņemot 1990. gada decembri. Cenu pieauguma intensitāti raksturo tas, ka līdz savam vēsturiskajam maksimumam šā gada martā cenas bija paguvušas pieaugt 182,4 reizes. Šis skaitlis prasa atrunu, ka tas radies, novērtējot par augstu lata un par zemu – rubļa pirktspēju.

CSP uzrādītais rezultāts tika sasniegts, mēnesi pēc mēneša un gadu pēc gada fiksējot cenu kāpumu, ko tikai dažkārt pārtrauca 1–2 mēnešu periodi, galvenokārt rudeņos, kad dārzeņu un augļu cenu kritums līdzsvaroja citu cenu pieaugumu. Toties šā gada aprīlī sākusies deflācija turpinās joprojām. Septiņu mēnešu laikā cenas zaudēja mazliet vairāk par iepriekšējo piecu mēnešu pieaugumu. Pērnā gada oktobrī vidējās patēriņa cenas pārsniedza 1990. gada decembra līmeni 177,6 reizes, bet šā gada oktobrī – tikai 176,1 reizi.

Deflācija tomēr negarantē dzīves dārdzības pazemināšanos, ja cilvēki paši neatteiksies no paradumiem, kuri izmaksā salīdzinoši dārgi. Šo sakarību ilustrē pārtikas grozs, kas laikā no šā gada aprīļa līdz oktobrim ir nevis palētinājies, bet jūtami pieaudzis. Neatkarīgā jau vairākus gadus informē, kā laikā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienība vienā un tajā pašā veikalā mainījušās cenas vienām un tām pašām precēm, kuras 2004. gada aprīlī tika nopirktas kopā par piecīti (4,97 latiem, lai būtu precīzi). Trekno gadu pilnbriedā, 2008. gada aprīlī, šādu preču kopums maksāja jau 7,64 latus, bet šogad tajā pašā laikā - tikai 6,70 latus. Konkrētā groza satura cenas pazemināšanās tobrīd labi saskanēja ar CSP datiem par pārtikas cenu (galvenokārt piena produktu) pazemināšanās kopējām tendencēm. Pirms pāris dienām atklājās, ka konkrēto preču cenas konkrētajā veikalā, kas starplaikā bija nomainījis izkārtni no Neldas uz IKI, ir ļoti jūtami cēlušās – kopā līdz 8,13 latiem.

Groza satura cenu salīdzināšana parādīja, ka IKI ir apsteidzis Saeimu un valdību progresīvo maksājumu likmju ieviešanā. Piemēram, pēc savas būtības dārgā Lāču saldskābmaize ir vēl vairāk sadārdzināta, no 2,47 līdz 2,89 latiem kilogramā: ja cilvēks ekonomiskās krīzes laikā grib un var mieloties, nevis vākt dzīvei nepieciešamās kalorijas, tad lai viņš par to piemaksā!

Lāču saimnieks Normunds Skauģis Neatkarīgajai pavēstīja, ka ceptuve ražotāju cenas neesot palielinājusi, bet gan cenšoties pieskaņoties cilvēku maksātspējai, katru dienu pārdodot veikalniekiem lētāk vismaz kādu no saviem produktiem. Viņš prātoja, ka varbūt konkrētā produkta cenu IKI nav cēlis, bet tam bijušas atlaides aprīļa pirkuma dienā.

Arī citas sadārdzinājuma komponentes konkrētajā pārtikas grozā varēja izskaidrot ar pircēja kaprīzēm. Gandrīz latu nācās piemaksāt par desām tikai tāpēc, lai nopirktu vienīgo 400 gramu iepakojuma veidu, jo šāda svara pirkums tika izdarīts 2004. gadā. Pircējiem, kuriem nauda svarīgāka par principiem, tika piedāvāti 370 gramu u.c. iepakojumu varianti ar zemāku desu cenu kilogramā. Pārdesmit santīmi ir pārmaksāti, joprojām pērkot Jelgavas cukuru (vai cukura zīmolu), nevis lietuviešu cukuru, kura analoga 2004. gadā Latvijas veikalos nemaz nebija.

Pārdevēja, t. i., veikala, nevis pircēja manieres raksturoja divu santīmu sadārdzinājums majonēzei no īpaši lēto preču plaukta, kas tādā gadījumā sāk izskatīties pēc reklāmas trika. IKI izkārtnes juridiskā saimniece ir SIA Palink, kas, savukārt, ietilpst piecās Rietumeiropas valstīs strādājošā mazumtirdzniecības veikalu ķēdē Coopernic. Veikala jaunie saimnieki pavasarī solīja cenu līmeņa pazemināšanu arī pēc tam, kad IKI būs ticis vaļā no Neldas laikā uzkrātajām precēm. Ja solījums ir izpildīts, tad tikai tādā nozīmē, ka veikalā palielinājusies cenu starpība starp lētākām un dārgākām precēm. Cukurs u. tml. berampreces tiek piedāvātas lētāk ar nosacījumu, ka pircēji tās paši pārbērs savā iepirkumu maisiņā no liela maisa. Pusgada laikā nav gadījies redzēt, ka kāds šo iespēju izmanto, ko iespējams traktēt divējādi: vai nu krīze vēl nav atstājusi jūtamas sekas uz cilvēku paradumiem, vai arī pircēju pašapkalpošanās ir domāta krīzes skartiem pensionāriem un bezdarbniekiem, nevis vēl strādājošiem cilvēkiem, kuri veikalu apmeklē vakaros.

CSP Patēriņa cenu indeksu daļas vadītājs Oskars Alksnis atgādināja, ka vidējās cenas izmaiņas ir daudzu preču sadārdzinājumu un palētinājumu summa daudzās tirdzniecības vietās. CSP dati nav nekāda direktīva veikalniekiem cenas pazemināt vai paaugstināt. Cenas atbilst tikai veikalnieku cerībām, ka piedāvātajām precēm būs pircēji.