Citi raksta

Kurš iznīcināja cukura nozari Latvijā? Sausi fakti no ES skatu punkta

Savu papildinājumu pēdējā laikā atkal straujāk Latvijas publiskajā telpā gruzdošajai diskusijai par cukura nozares nākotni nule kā laikrakstā "Latvijas Avīze" piedāvājusi Eiropas komisija, tās Latvijas pārstāvniecības vadītājas Ivetas Šulcas personā. Ļoti sauss un konspektīvs faktu kopojums - kad radās, kā attīstījās, kā lēma par darbības pārtraukšanu un ko par to dabūja. 
"Latvijas cukurrūpniecībai ir sena vēsture: vecākā cukurfabrika tika dibināta 1784. gadā, un tā darbojās septiņdesmit gadus – līdz 1854. gadam, kad pārtrauca ievest niedru jēlcukuru. Cukura iegūšana no cukurbietēm Latvijā sākās tikai pēc Pirmā pasaules kara: 1926. gada 14. novembrī Jelgavas pievārtē sāka darbu 1. Latvijas cukura fabrika. 1932. gada 22. oktobrī darbu sāka cukurfabrika Krustpilī, bet 1933. gadā uz bijušās kara ostas mīnu laivu būvētavas bāzes nodibināja Liepājas cukurfabriku. Dažos gados Latvija bija ieguvusi savu cukura rūpniecību, kuru tagad, arī dažos gados, zaudējusi. Kāpēc? 2004. gadā Pasaules tirdzniecības organizācija pieņēma ES saistošu lēmumu, pieprasot tirgus atvēršanu cukuram no 49 pasaules nabadzīgākajām valstīm. Tas nozīmēja, ka līdzšinējā veidā cukura nozare vairs darboties nevarēs. Valstīm, kurās ražoja cukuru, tika piedāvāts izvēlēties: 1) pārprofilēt ražošanu un cukura vietā no cukurbietēm ražot, piemēram, bioetanolu; 2) turpināt ražošanu un konkurēt brīvā tirgū; 3) slēgt rūpnīcas un atteikties no cukura kvotas, pretī saņemot kompensācijas un palīdzību restrukturizācijā. Latvijas cukurfabriku īpašnieki, atturoties no jebkādiem skaidrojumiem, izvēlējās saņemt ES kompensācijas un tiem piederošās cukurfabrikas Jelgavā un Liepājā slēgt, cukurfabrika Jēkabpilī tika slēgta jau agrāk. Var, protams, vaicāt par viņu patriotismu, tiesa, tikpat labi šādu jautājumu var uzdot jebkuram uzņēmējam, kurš nolēmis savu veikalu likvidēt vai pārdot.
Jelgavas un Liepājas cukurfabriku īpašnieki kompensācijās saņēmuši 27,2 miljonus latu. Ar ražošanas pārtraukšanu saistītais atbalsts pienākas arī pašvaldībām (Jelgavas 1,6 miljoni latu, Liepājas 0,96 miljoni, novadu pašvaldībām – 3,4 miljoni). Par šo naudu pašvaldības jau remontē un top "cukura ceļi". 333 zemnieki, kuri audzēja cukurbietes, kompensācijās saņēmuši 19,1 miljonu latu."
I.Šulca komentē arī ziņu par nodomu atjaunot cukura ražošanu Latvijā. Un viņai visai skaidri saka - Kāpēc gan nē: "Kaut arī Latvijas cukurfabriku īpašnieku izvēles rezultātā Latvija ES iekšējam tirgum cukuru varēs ražot tikai 2015. – 2016. gadā, tomēr pieci gadi nav ilgs laiks, ja jāsāk no nulles. Gribētos tikai, lai visnotaļ apsveicamie mēģinājumi attīstīt rūpniecisko ražošanu, it īpaši tagadējās krīzes apstākļos, tomēr balstītos uz reālu skatu nākotnē, valdības vai valdību ilgtermiņa atbalstu un drošiem aprēķiniem."

Varam vien pievienoties I. Šulcai  - reāls skats nākotnē ir vajadzīgs. Un piebilst - arī spēja savākt vajadzīgo kapitālu. Privāto kapitālu. Jo nevajag mānīt sevi - valsts garantijas nav tas pats valsts finansējums - tās ir vienīgi valsts galvojums privātai kredītiestādei, ka neveiksmes gadījumā daļu no zaudējumu kompensācijas uzņemsies valsts. Un to valsts izdod vienīgi uz perspektīva biznesa plāna pamata, un par to arī prasa maksu no galvojuma izmantotājiem...