Pieredze

Latvijas augļkopība starta taisnē

Aivars Kļavis , Kapitāls
02.11.2009

Ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā un citur pasaulē augļkopība ir ģimenes bizness, ko pārmanto no paaudzes paaudzē kopā ar uzkrāto pieredzi un zināšanām. Piemēram, pat Polijā ir saimniecības, kas nozarē darbojas simt un vairāk gadu. Kā apgalvo paši augļkopji, tieši praktiskā pieredze, ko var iegūt tikai ar laiku, ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem, no kā atkarīga gaidāmā raža un tādējādi arī peļņa. Turklāt šai pieredzei jāiet roku rokā ar nesavtīgu pašatdevi darbam un pat zināmu fanātismu. Bet...


Latvijas augļkopība starta taisnē

Augļkopībā, tāpat kā citās jomās pasaulē, arvien vairāk pieaug Ķīnas ietekme. Pēdējos gados tā attiecināma arī Eiropas tirgu, par ko īpaši uztraukušies Polijas augļkopji. Latvijā nozares speciālisti uz pašreizējo situāciju skatās reāli un ilūzijas nelolo. Vispirms jānostiprinās vietējā tirgū, kur pēdējos gados tiek importēta produkcija par apmēram 50–70 milj. latu gadā. Tikai pēc tam var sākt domāt par eksportu. Ja rietumu virzienā tie būtu noteikti produkti – lielākoties ogas, tad uz ziemeļiem ar laiku varētu eksportēt arī mūsu ābolus un bumbierus. Kāpēc to nav iespējams darīt jau pašlaik?

Pretrunas, problēmas un riski

Latvijas Augļkopju asociācijā reģistrējušies 754 biedri. No tiem komercdarbību veic apmēram 400. Augļu un ogu dārzu platības ir nelielas – lielākoties no 0,5 līdz 5 ha.

Lai arī Latvijā ir senas augļkopības tradīcijas, paši augļkopji saka – nozare atbilstīgi tirgus prasībām sākusi attīstīties tikai ap 2000. gadu. Tātad krietni vēlāk nekā pārējās lauksaimniecības nozares. Tam ir vairāki iemesli.

Viens no tiem, iespējams, ir tieši tradīcijas un priekšstati, kas saglabājušies vēl no pirmās brīvvalsts un vēlāk – kolhoza laikiem, kad ābolu audzētāji orientējās uz pārstrādi ar garantētu noietu (sulu un vīna ražošanu), bet ogas saimniecībās lielākoties audzēja pašpatēriņam vai sezonas laikā realizēja tuvējās pilsētas tirgū. Šī attieksme, kas daļēji saglabājās arī pēc neatkarības atgūšanas, kavēja pārmaiņas un bremzēja nozares attīstību kopumā.

Otrkārt, atšķirībā no citām lauksaimniecības nozarēm augļu un ogu dārzu ierīkošanai nepieciešamas lielas investīcijas. Savukārt atdevi no ražošanā ieguldītajiem līdzekļiem var gaidīt ne ātrāk kā pēc pieciem, nereti astoņiem gadiem. Ražošanā ieguldīto līdzekļu aprite, kas lauksaimniecībā jau tā ir gausāka nekā citās uzņēmējdarbības jomās, augļkopībā ir īpaši lēna. Tāpēc ar to nevar nodarboties, cerot uz ātru peļņu. Šī nozare prasa pacietību nevis dažu, bet daudzu gadu ilgumā.

Ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā un citur pasaulē augļkopība ir ģimenes bizness, ko pārmanto no paaudzes paaudzē kopā ar uzkrāto pieredzi un zināšanām. Piemēram, pat Polijā ir saimniecības, kas nozarē darbojas simt un vairāk gadu. Kā apgalvo paši augļkopji, tieši praktiskā pieredze, ko var iegūt tikai ar laiku, ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem, no kā atkarīga gaidāmā raža un tādējādi arī peļņa. Turklāt šai pieredzei jāiet roku rokā ar nesavtīgu pašatdevi darbam un pat zināmu fanātismu. Bet...

Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra vadītāja Ingūna Gulbe uzskata – mūsu praktiķi ne vienmēr ir arī veiksmīgi biznesmeņi un tirgotāji. Tomēr mēģina darīt kā vienu, tā otru un nesaprot, kāpēc neizdodas. Viņasprāt, vienīgā izeja ir kooperatīvi, kuros ar mārketinga un loģistikas jautājumiem nodarbotos algoti menedžeri. Diemžēl augļkopības kooperatīvi pašlaik vēl tikai veidojas. Tie ir diezgan nelieli, tāpēc speciālistu piesaistei trūkst resursu.

Visbeidzot – viens no galvenajam riska faktoriem šai nozarei mūsu platuma grādos ir klimatiskie apstākļi. Arī šai ziņā augļkopība atrodas neizdevīgākā situācijā nekā citas lauksaimniecības nozares. Salna pavasarī vai pēkšņa krusa vasarā dažās stundās var iznīcināt visu ražu.

Tomēr nozare pēdējos gados valsts atbalsta dēļ ir attīstījusies diezgan dinamiski. Ja viena hektāra izmaksas dārza ierīkošanā ir no 1500 līdz 4000 latiem, tad vēl pirms pāris gadiem valsts kompensēja ap 1000 latiem no šīs summas. Pašlaik atbalsts ir krietni mazāks, tomēr saglabājušās gan valsts, gan ES subsīdijas tiem, kas izmanto integrēto jeb videi draudzīgo metodi. Tas ļāvis augļkopībai attīstīties un pieteikt sevi tirgū. Daļa no nesen stādītajiem dārziem jau ražo. Ir izbūvētas augļu glabātuves un dažās saimniecībās notiek arī izaudzētā pirmapstrāde.

Augļu imports un eksports 2006.–2008. g. (milj. Ls)


Kā krūmu mellenes nokļuva Latvijā

SIA Arosa-R īpašniece Māra Rudzāte nodarbojas ar krūmu melleņu audzēšanu un vienlaikus ir arī Augļkopju asociācijas valdes priekšsēdētāja. Viņa bija pirmā, kas 2001. gadā no Amerikas ieveda Latvijā krūmu melleņu stādus. Šovasar pirmo gadu raža beidzot ir pietiekami liela, lai ogas varētu sākt realizēt veikalos. Viņas krūmu melleņu plantācija atrodas Kaļģu purvā 54 ha platībā un ir lielākā Latvijā. Ogas tiek audzētas tajā purva daļā, ko vairs neizmanto kūdras ieguvei. Lauksaimnieciskās darbības dēļ vienlaikus tiek veikta arī purva renovācija.

Kā stāsta M. Rudzāte, viens no galvenajiem nosacījumiem, lai varētu nodarboties ar krūmu melleņu vai dzērveņu audzēšanu, ir augsne ar attiecīgu skābuma līmeni. Tam jābūt vismaz 4,5 ph. Parasti šādā augsnē citas kultūras neaug. Kūdra, smiltsmāls, meža zeme... Protams, augsni var gatavot arī mākslīgi, tomēr tam nepieciešami lieli kapitālieguldījumi. Kad piemērota zeme atrasta, vieta jāattīra, novācot celmus un sagatavojot zemi stādīšanai. Krūmu mellenes Kaļģu purvā stādītas pirms septiņiem gadiem.

„Stādi, kurus atvedu uz Latviju, bija tikai 5 cm gari," stāsta M. Rudzāte. „Un tā varbūt bija kļūda, ka izstādīju uz lauka viengadīgos stādus. Vajadzētu it kā stādīt divgadīgos, trīsgadīgos, bet tādu mums toreiz nebija. Ja ievēro visas agrotehniskās prasības un nenotiek nekas neparedzēts, tad piektajā gadā stādiem vajadzētu sākt ražot."

Tomēr īstā ogu raža esot pēc 7–8 vai pat 10 gadiem, kad no hektāra var ievākt pat līdz 25 t ogu. Krūmi jāravē, regulāri jāmiglo, jāmēslo, jāizpļauj rindstarpas. Lai arī daļu no šiem darbiem iespējams mehanizēt, roku darba īpatsvars ir ļoti liels – kaut vai ogu lasīšanā un tarošanā. Kamēr tikts līdz pirmajai ražai, M. Rudzāte, tāpat kā daudzi augļkopji un ogu audzētāji, naudu ieguvusi no stādu pavairošanas, audzēšanas un tirdzniecības.

Pašlaik mellenes tiek realizētas vairākos lielveikalu tīklos un tirgos. Savukārt eksportā viss atkarīgs no globālā tirgus, ko Latvijas ogu audzētāji ietekmēt nevarot. Bet pieprasījums esot. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Vācijā labprāt tika pirktas mūsu upenes. Bet tad tirgū parādījās Ķīnas ogas par 9 centiem kilogramā. Par tādu naudu mūsu ogas neesot vērts pat sākt lasīt. Tomēr tagad situācija it kā atkal mainījusies par labu Latvijas audzētājiem. Pagaidām M. Rudzāti pilnībā apmierina vietējais tirgus.

„Vislielākās problēmas augļu un ogu audzētājiem ir ar dažādām tehniskām būvēm un mazo pārstrādi," viņa atzīst. „Arī šeit, pie lauka, vajadzētu ogu glabātuvi ar dzesēšanas kamerām, nepieciešama laistīšanas iekārta, lai pasargātu ogas no salnām. Ar dažādu programmu starpniecību var dabūt ES līdzfinansējumu, bet naudas, ko ieguldīt šajos projektos no savas puses, augļkopjiem nav. Pie tā arī viss apstājas."

Kā globalizācijas laikā strādāt vietējam tirgum

„Galvenais mūsu ienākumu avots ir kokaudzētava. Stādu audzēšana un tirdzniecība," saka ZS Pīlādži īpašnieks Jānis Zilvers, „un augļkopība ir vienīgā nozare, ar kuru nodarbojamies kopš deviņdesmitā gada, kad kļuvām par zemniekiem. Nekad neesam audzējuši ne lopus, ne labību."

Saimniecības un sava biznesa nākotni J. Zilvers lielā mērā saista ar kooperatīvu Zelta ābele, kas dibināts pirms gada un kurā bez viņa ir vēl deviņi ābolu audzētāji. Kopējās kooperatīva biedru dārzu platības pārsniedz 200 ha. Pašlaik kooperatīvam ir sadarbības līgumi ar Rimi, Maximu, Madaru 89 un vēl citiem mazumtirgotājiem.

Kā stāsta J. Zilvers, mūsdienu augļkopības pamatā ir tā dēvētie intensīvie dārzi ar augstražīgām deserta ābolu šķirnēm, kuru ražošanas ilgums ir no 15 līdz 20 gadiem pundurābelēm un par desmit gadiem ilgāks vidēja lieluma augļu kokiem. Savukārt pundurābeles vai vidēja lieluma ābeles šajos dārzos ļauj kvalitatīvāk veikt visus augu aizsardzības un agrotehniskos pasākumus, kas nodrošina kvalitatīvus augļus.

Gan augļu kokiem, gan augļiem atkarībā no tā, kur un kā tos paredzēts realizēt, tiek izvirzītas vairākas prasības. Līdztekus vizuālajām un garšas īpašībām ļoti svarīgi, lai tirgu ar augļiem varētu nodrošināt no augusta līdz pat maijam. Tāpēc J. Zilvers domā – tā kā ražotāju organizācijām ir paredzēts ES atbalsts glabātuvju būvniecībai, kooperatīvs Zelta ābele līdz 2013. gadam noteikti šo iespēju izmantos. Pašlaik vienas glabātuves kvadrātmetra izmaksas ir ap 300 līdz 500 latu km2. Un vienā kvadrātmetrā var uzglabāt apmēram tonnu augļu.

Tajā pašā laikā, kā vēsta J. Zilverts, riska faktoru augļkopībā ir krietni vairāk nekā jebkurā no citām nozarēm. Vienīgais, kas, viņaprāt, tos var mazināt – pieredze, kura uzkrāta gadu gaitā. Tieši tā arī ir viens no cēloņiem, kāpēc Latvijā šajā nozarē atdeve nāk tik lēni un ar grūtībām. Ja Eiropā pundurdārzi sāk ražot trešajā vai ceturtajā gadā, bet peļņu dod tikai piektajā gadā, tad pie mums arī šis process iekavējas.

Tiesa, tur sava nozīme ir arī tam, ka Latvija, kur dzīvo tikpat daudz cilvēku kā vienā vidēji lielā Vācijas pilsētā, ir ļoti atkarīga no globālajiem procesiem. Piemēram, iepriekšējais gads ābolu audzētājiem bijis ļoti sarežģīts, jo Polijā bijusi ābolu rekordraža. Tāpēc visi, kas nav laikus paspējuši reaģēt un samazināt savas produkcijas cenu, cietuši lielus zaudējumus.

Atbildot uz jautājumu, vai šādā situācijā Latvijas āboli un tādējādi arī visa augļkopības nozare var konkurēt ar importa augļiem, J. Zilvers saka: „Pilnīgi noteikti varam. Pagaidām tikai iekšējā tirgū, bet nākotnē arī tādos ārējos tirgos kā Sanktpēterburga, Igaunija, Zviedrija un Somija. Ņemot vērā Latvijas ģeogrāfisko atrašanās vietu, mūsu āboli ir aromātiskāki un ar plānāku mizu nekā dienvidu augļi. Ziemeļniekiem garšo labāk.

Jautājums ir par produkcijas kvalitāti, kas nepārtraukti jāuzlabo, un pašizmaksu, kas jāsamazina. Var pieaugt un, iespējams, pieaugs vietējo audzētāju konkurence. Var, protams, nelielos apjomos no augļiem ražot dažādu produkciju vietējam tirgum, piemēram, marmelādes, ievārījumus, sukādes, bet arī tam nepieciešams pircējs."

Runājot par ābolu realizāciju pārstrādē, zemnieku saimniecības īpašnieks atzīst, ka šajā globalizācijas laikā arī Eiropā cenas nosaka Ķīna, nevis Polija vai kāda cita Eiropas valsts. Poļi esot ļoti uztraukušies, ka pašlaik pasaules tirgū milzīgos daudzumos tiek ievests ābolu sulas koncentrāts no Ķīnas.

Secinājumi

Patlaban, kad nozare tikko sāk attīstīties un par lielražošanu runāt pāragri, augļkopībā un ogu audzēšanā joprojām nepieciešams investēt lielu naudu.

Nozarei ir augstāka riska pakāpe, lielāka atkarība no roku darba un naudas aprite lēnāka nekā citās lauksaimniecības nozarēs. Tomēr, pieaugot augļu patēriņam cilvēku uzturā un tiekot samazinātām ražošanas pašizmaksām, nākotnē iespējams pārdalīt vietējo tirgu par labu pašmāju produktiem.

Augļkopība kā biznesa joma kopumā varētu būt perspektīva, ja līdztekus ražošanai attīstīsies arī kooperācija un tiks izmantotas iespējas, ko tā piedāvā produkcijas iepirkšanā, uzglabāšanā un realizācijā.

Par ZS Pīlādži

Atrašanās vieta – Rīgas rajons, Sigulda

Ar augļkopību, stādu audzēšanu un tirdzniecību nodarbojas kopš 1990. gada

Ražojošo dārzu platība – 18,5 ha (13,5 ha – ābeles, 5 ha – bumbieres)

Produkcijas realizācijas veidi – tirdzniecība saimniecībā, mazumtirdzniecībā ar kooperatīvās sabiedrības Zelta ābele starpniecību un tirdzniecība gadatirgos

Apgrozījums 2008. gadā – 30 000 latu

Darbinieki – 4

Aigars Balodis, Pure Food valdes priekšsēdētājs:

Sezonas laikā Pure Food kā pārstrādes uzņēmumam ir jāiepērk izejvielas visam nākamajam gadam. Diemžēl Latvijā ir grūti ko prognozēt. Sevišķi pašreizējā situācijā. Protams, cenšamies Latvijā iepirkt visu, ko vien šeit var iepirkt. Tomēr ir vairāki „bet". Pirmkārt, ražošanā izmantojam tikai saldētus produktus. Otrkārt, tiem jābūt noteiktas šķirnes un vienādas kvalitātes. Treškārt, cenai jābūt ne sliktākai kā mūsu konkurentiem Skandināvijā, Polijā vai Vācijā, kuriem ir pārstāvniecības visās valstīs.

Ir atsevišķi produkti, kurus vietējie ražotāji uz šādiem nosacījumiem var piegādāt, un ir produkti, kurus nevar. Liela loma ir arī laika apstākļiem. Šogad bija slikta aveņu, toties laba melleņu raža. Gadījumos, kad produkcijas pašizmaksas un konkurētspējas nodrošināšanai eksporta tirgos mums būs izdevīgāk kādu no izejvielām iepirkt, teiksim, Čīlē, mēs to iepirksim Čīlē.

Kapitāls

x

Paroles atgadināšana