Pieredze

«Iecavniekā» – eļļas linu programma

Laikrakstā "Latvijas Avīze" vēstīts par SIA "Iecavnieks" pieredzi eļļas linu audzēšanā.

Eļļas linu programmu SIA "Iecavnieks" aizguvis no Francijas firmām, ar kurām uzņēmums sācis sadarboties. Uzņēmuma augkopības projektu vadītāja Anita Vismane: "Semināros zemniekiem stāstām "Iecavnieka" pieredzi: kā audzējam eļļas linus, ar ko tos mēslojam, kādus herbicīdus un insekticīdus vajag, kāda augsne tiem piemērotāka. Mēs paši šīs zināšanas esam guvuši, mācoties no savām kļūdām, jo eļļas linus audzējam gadus desmit. Informāciju par šo kultūru esam vākuši ārvalstu braucienos, jo Latvijā tādas nav. Tagad zemniekiem, kuri izvēlēsies audzēt eļļas linus, būs vieglāk, jo iepazīstināsim viņus ar pārbaudītām atziņām."

Diemžēl Zemkopības ministrijā vairs neesot speciālista, kurš ar šādu programmu varētu strādāt. Turpretī ražotājiem, ja ir vēlme attīstīties, jāapgūst tā niša, kuras produktiem Eiropā ir pieprasījums. Te būtu jāstrādā visiem kopā – valsts iestādēm, ražotājiem un zinātniekiem. A. Vismane stāsta, ka vienīgā zinātnes iestāde, kas nodarbojas ar šīs kultūras šķirņu pētījumiem, ir SIA "Latgales lauksaimniecības zinātnes centrs" (LLZC).

SIA "Iecavnieks" direktors Dainis Lagzdiņš atgādina, ka eļļas linu projekta ideja ir veidojusies pakāpeniski. Pašu audzētās linsēklas spiež un pārdod labas kvalitātes eļļu. Linsēklu raušus pieprasot Lietuvā kā ārstniecisku uztura piedevu. Plašāk pievērsties eļļas liniem mudinājuši Norvēģijas un Zviedrijas celtniecības firmu būvnieki – latvieši, kas tur ceļ guļbūves. Viņiem esot nepieciešama pernica bez sikatīva (ķīmiskas vielas) satura, tas ir, ekoloģisks produkts.

D. Lagzdiņš: "Tikai eļļas linu šķirnes dod īpašo eļļas kvalitāti, ko raksturo linolenskābes saturs – šī taukskābe ir vajadzīga bioloģiskās pernicas ražošanai. Bija jāatrod recepte, pēc kuras šo pernicu ražot tādu, kas no ārpuses koku pasargā, bet, piesātinot no iekšpuses, nepiesārņo ar mākslīgu vielu. Aicinājām palīgā krievu inženierus, zinātniekus, kuri savā laikā bija radījuši normatīvus pernicas ražošanai. Viņi mūs konsultēja, un esam izgatavojuši paraugus, kas atbilst tam līmenim, ko pieprasa ekobūvju celtnieki. Esam jau uzcēluši un iekārtojuši jaunu ražotni laku un krāsu ieguvei."

Latvijas zemniekiem eļļas lini ir jauna lieta. Kā uzņēmums panāks, lai zemnieki iegūtu vajadzīgās kvalitātes izejvielu?

D. Lagzdiņš: "No ES valstīm "Iecavnieks" ieved sertificētu, pārsvarā pārtikas šķirņu linu sēklu. To pie mums varēs iegādāties. Bet mums jābūt drošiem, ka tie saimnieki, kas pirks no "Iecavnieka" sēklu un audzēs eļļas linus, rudenī piegādās tieši no šīs sēklas audzētos linus un linu graudus. Jāzina izejvielas izcelsme, jābūt produkta izsekojamībai. Tāpēc mums pašiem būs jāsastāda, piemēram, mēslošanas plāns eļļas linu audzētājiem, nākamajiem piegādātājiem."

No eļļas liniem būtu vēl kāds labums. A. Vismane: "Tie saimniekiem būtu laba starpkultūra augu maiņā. Protams, sākumā nevar būt lielas platības eļļas linu, bet katram zemniekam, kas grib ekonomiski izdzīvot, jārēķinās, ka viendabīga augu maiņa ilgstoši nav izdevīga. Un eļļas lini dotu iespēju uzlabot augu maiņu, turklāt iegūstot pievienoto vērtību, jo viena hektāra ieņēmumi no linkopības un graudkopības ir grūti salīdzināmi, tie atšķiras vairāk nekā divkārtīgi. Eļļas linu sēkliņu birums, kas iegūts no elites šķirnes sējumiem, ir apmēram 2 t/ha."

D. Lagzdiņam ir savs viedoklis par valstij svarīgu tautsaimniecības programmu ieviešanu: ""Iecavnieks" šīs rūpes par eļļas linu programmu var uzņemties tikai tāpēc, ka mums aiz muguras ir pārstrāde. Pēc savas pieredzes lauksaimniecībā esmu pārliecinājies, ka tā nauda, kas paredzēta it kā lauksaimniecībai, tiek izniekota sīkumos, to lielākoties saņem projektu rakstītāji, nevis ražotāji. Lai nostiprinātu vismaz divus eļļas linu programmas posmus – ražotāja sadarbību ar zinātni – būtu vajadzīgi tikai daži desmiti tūkstošu Latgales Zinātnes centram. Tā ir ļoti maza nauda salīdzinājumā ar tām milzu summām, kur līdzekļi tikuši un tiek izšķērdēti nelietderīgiem mērķiem."