Apskati

KLP nākotne pēc „veselības pārbaudes” - vērtējums Latvijas lauksaimniecībai

Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) nākotne pēc Fišlera reformas „veselības pārbaudes” rezultātu apstiprināšanas pērnā gada novembra lauksaimniecības ministru sanāksmē ir tikai ieskicēta, nosakot attīstības virzienu periodam līdz 2013. gadam, bet dažos jautā­jumos tas ir pateikts vien vēlamības izteiksmē. Taču ir sākušās debates par visa Eiropas Savienības (ES) budžeta veidošanu un izlietojumu, un to rezultāti var nopietni koriģēt KLP budžeta apjomu, izlietojumu un arī pašu KLP. Priekšlikumu vērtēšanu visā pārbaudes periodā 2007.-2008. gadā veicis arī Agrārās ekonomikas institūts (LVAEI). Šajā rakstā atspoguļosim Zemkopības ministrijas pasūtītā pētījuma „ES lauksaimniecības un lauku attīstības politikas sagaidāmās pārmaiņas - perspektīvais novērtējums Latvijai un Baltijas valstīm” galvenos rezultātus un secinājumus, ņemot vērā jaunākos datus par makroekonomisko un tirgus situāciju Latvijā, ES un pasaulē nozīmīgās tirgus dalībvalstīs.
„Veselības pārbaudes” lēmumi - tagad Padomes Regulās
Politiskie lēmumi savu saistošo spēku ir ieguvuši ar trim 2009. gada 19. janvārī pieņemtām regulām. Padomes Regula (EK) Nr. 73/2009 paredz kopējus noteikumus tiešā atbalsta shēmām, saskaņā ar KLP un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, kā arī atceļ iepriek­šējo Regulu (EK) Nr. 1782/2003. Pieņemta arī Pado­mes Regula (EK) Nr. 72/2009 par izmaiņām KLP un (EK) Nr. 74/2009, ar ko groza Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaim­niecības fonda lauku attīstībai (ELFLA).
Pētījumā, analizējot ekonomisko aktivitāti un vienlīdzīgas konku­rences apstākļus ES koptirgū, tika vērtēts, kā Latvijas lauksaimniecību varētu ietekmēt galvenie politiskie lēmumi, kas apstiprināti jau minētajās regulās. Proti:
 atbalsta tālāka atbrīvošana no saistības ar ražošanu;
 palīdzība atsevišķu nozaru problēmu risināšanai;
 virzība no Vienotā maksājuma (VM) vēsturiskā modeļa ES-15 dalībvalstīs, kur katrai saimniecībai joprojām tiek piešķirta vēsturiskās atsauces laikposmā piefiksēta individuāla atbalsta summa, uz reģionālo modeli, kas nodrošinātu vienlīdzīgāku atbalstu vismaz valsts iekšienē;
 piena kvotu atcelšana 2015./2016. kvotas gadā;
 finansējuma novirzīšana no tiešā atbalsta lauku attīstībai ar jaunu modulācijas principu ieviešanu.
Saražotās produkcijas vērtības ziņā nozīmīgākās lauksaimniecības nozares, ko skar atbalsta tālāka atbrīvošana no saistības ar ražošanu, Latvijā ir laukaugu un liellopu sektors. No 2010. gada ES dalībvalstīs vairs nedrīkstēs būt ar laukaugu ražošanu saistītu maksājumu. Dalībvalstis, kas tādus piešķir liellopu vai aitas gaļas nozarēs (Francija, Nīderlande, Beļģija, Dānija, Somija, Zviedrija, Spānija, Portugāle, Austrija un Slovēnija), var izvēlēties tos turpināt vai arī no 2010. gada samazināt vai likvidēt vispār, līdz ar to integrējot vienotā maksājuma shēmā kā no ražošanas atdalītus maksājumus. Liellopu gaļas sektorā saistītie maksājumi, uz kuriem minētie nosacījumi attiecas bez papildu ierobežojumiem, ir zīdītājgovju prēmijas. Kaušanas piemaksas un piemaksas par vīriešu kārtas liellopiem būs atļauts turpināt tikai līdz 2011. gada beigām. Latvijā šie nosacījumi skar papildus valsts tieš­maksājumu (PVTM) piešķir­šanas principus, jo tiem jābūt saskaņā ar to vispārējo politiku ES.
Daļa var arī vēlāk
Iepriekšējā galvenā tiešmaksā­jumu regula VM shēmā paredzēja piešķirt atbalstu par īpašas kvalitātes produktiem līdz 10% no sektoram aprēķinātā finansējuma (regulas 1782/2003 69. panta pasākumi). Reizē ar jauno regulu šie pasākumi tiek transformēti par īpašu ar ražošanu saistītu atbalstu (regulas 73/2009 68. pants), lai palīdzētu risināt grūtības, kas skar lauksaimniekus piena, liellopu un aitas/kazas gaļas nozarē ekonomiski vājos vai ekoloģiski jutīgos apgabalos, un tā kopējais apjoms nedrīkstēs pārsniegt 3,5% no valstij noteiktajiem visa finansējuma „griestiem”. Liellopu un aitas gaļai, ja šo īpašo atbalstu piemēros kopā ar jau iepriekš aprakstīto pašreizējo saistīto atbalstu, noteikto 3,5% ierobežojumu abu pasākumu kopējā atbalsta līmenis nedrīkst pārsniegt. Latvijai ir svarīgi, ka 68. panta īpašo atbalstu drīkst piemērot arī jaunās dalībvalstis, pirms tās ieviesušas VM shēmu.
Savukārt dalībvalstis, kas ieviesušas vēsturisko VM shēmu, var nolemt to pārvērst reģionālajā, sākot ar 2010. gadu vai vēlāk. Tomēr jāatzīst, ka pāreja no vēsturiskās uz reģionālo shēmu šīm valstīm ir brīvprātīga, un pagaidām grūti novērtēt, vai kāda no “vecajām” pašlaik grasās spert soli tiešmaksājumu izlīdzināšanas virzienā. Turklāt visiem, ieviešot VM, jau sākotnēji bija dota iespēja paredzēt pakāpenisku, nevis tūlītēju pāreju uz reģionāli izlīdzinātiem maksājumiem, izmantojot hibrīdu un mainīgu atbalsta shēmu. No ES-15 valstīm to izdarījušas tikai trīs – Somija, Dānija un Vācija.
Jaunie modulācijas principi nemaina apsvērumu, ka Latvijai un citām jaunajām dalībvalstīm, kamēr tās nav sasniegušas 100% no paredzētā ES tiešmaksājumu līmeņa, modulācijas mehānisms nav jāpiemēro. Sākot no 2013. gada, saimniecībai aprēķinātā tiešmak­sājumu summa, kas pārsniedz EUR 5000, tiks samazināta par 10%. Ja summa pārsniegs EUR 300 tūkst., samazinājums palielināsies vēl par 4% punktiem. Visas summas, kas radīsies modu­lā­cijas rezultātā, paredzēts piešķirt tai pašai jaunajai dalībvalstij, izman­tojot lauku atbalsta pasākumus.
Lēmumi un vienlīdzīgi konkurences apstākļi ES koptirgū
Nevienlīdzīgs atbalsta līmenis dažādās ES dalībvalstīs ir viens no iemesliem, kas šajā tirgū rada nevienlīdzīgus konkurences apstākļus. Turklāt visi maksājumi, kas tieši vai netieši ir saistīti ar produktu vai tā ražošanas resursiem (hektāriem, mājlopiem), ietekmē piedāvājuma apjomu - cik lielā mērā un kādā virzienā, tas atkarīgs no maksājumu lieluma un piesaistes produkta ražošanai. Zinot, ka tiešmaksājumu nacionālie “griesti” valstīm ir noteikti, ņemot vērā vēsturisko ražošanas līmeni (to 2008. gadā sasniedza un pār­sniedza tikai septiņas valstis, no kurām Latvija pat pusotrkārtīgi), konkurenci ES lauksaimniecības produktu tirgū izkropļo gan valstu atšķirīgie ar ražošanu saistītie tiešmaksājumi, gan arī dažādās atdalīto maksājumu likmes.
Augstāks atbalsts kādam produktam, salīdzinot ar citiem ražotājiem, ļauj to tirgū piedāvāt par zemākām cenām, un konkrētām valstīm rada konkurences priekš­rocības. Lielā mērā konkurences nosacījumi ir atkarīgi no atbalsta tajās valstīs, kas tirgū aizņem nozīmīgu daļu un kurām līdz ar to ir cenu noteicējas statuss. Ja šai valstij ir pieejams augstāks atbalsta līmenis uz produkta vienību, tas var radīt neizdevīgu situāciju citu valstu ražotājiem un veicināt to izspiešanu no tirgus. Tādēļ situācija jāanalizē ne tikai Latvijai vai Baltijai, bet arī galvenajām graudu un liellopu gaļas ražotājvalstīm.
Francija un Vācija ir ES lielākās graudu ražotājas, kas 2008. gadā izaudzēja gandrīz 40% no kopienas graudu ražas. Tām seko Polija ar 9% īpatsvaru kopienas graudu tirgū. Galvenās liellopu gaļas ražotājas ir: Francija, Vācija un Itālija, kas pērn saražoja 47% no ES liellopu gaļas produkcijas. No jaunajām dalīb­valstīs visvairāk liellopu gaļas saražo Polija, tomēr tās īpatsvars ES tirgū ir tikai 5%, turklāt Polijā, līdzīgi kā Latvijā, tā pārsvarā ir piensaimniecības blakusprodukts.
Lēmums no 2010. gada atcelt saistītos laukaugu maksājumus samazinātu atbalsta līmeni Francijā līdz 9% no 2008. gada produkcijas vienības vērtības un Latvijā līdz 6%, bet Vācijā, kur visi maksājumi jau šobrīd ir atdalīti no ražošanas, atbalsts saglabātos iepriekšējā līmenī - 12%. Atšķirība būtu pama­tota, ņemot vērā dažādus ražotāju cenu līmeņus, taču, nemainoties atbalsta aprēķināšanas vēsturiska­jam principam, tas joprojām būs galvenais nevienlīdzības iemesls (sk. 1. tabulu).
Savukārt 68. panta īpašā atbalsta pasākumiem, atļaujot ar ražošanu saistītos maksājumus no nacionālās aploksnes tikai līdz 3,5%, nevajadzētu pasliktināt konkurences apstākļus ES liellopu gaļas tirgū, jo lielākajā daļā valstu zīdītājgovju maksājumi pašlaik veido 2-3% no nacionālās aploksnes.
Tikai pirmais solis
Nevienmērīgas saimniecību struktūras dēļ dažādu valstu saimniecībām, kas pakļautas modulācijai, vidējā modulācijas summa atšķiras. Taču, ja atbalsts tirgus orientētām saimniecībām dažādās valstīs tiek samazināts nevienādi, tiek kropļots tirgus. Turklāt, ja arī ar lauku attīstības pasākumiem pieejamais atbalsts atšķiras, tirgus kropļojumi parādās atkārtoti. „Veselības pārbaude” nepiedāvā nekādas progresīvas izmaiņas, lai izlīdzinātu maksājumus dalībvalstīs.
Tajā pašā laikā ES-15 modulācijas summas 20% pārdalei šīm pašām valstīm ir pateikti skaidri trīs kritēriji:
 lauksaimniecībā izmantojamās zemes platība;
 nodarbinātība lauksaimniecībā;
 IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes.
LVAEI aprēķini liecina, ka, salīdzinot finansējumu, kas no 2. pīlārā pārskaitītajiem modulācijas līdzekļiem kļūst pieejams ES-15 un jaunajās dalībvalstīs, tas neatbilst noteiktajiem kritērijiem atbilstošai vienlīdzīgai modulācijas rezultātā radušās naudas sadalei. Tādējādi, no konkrētas saimniecības viedokļa raugoties, modulācijas mehānisms tiek piemērots pēc vienādiem principiem, savukārt iespēja saņemt papildus finansējumu no 2. pīlāra nav atbilstoša kritērijus raksturojošo indikatoru līmenim dalībvalstīs. LVAEI ir aprēķināts, ka salīdzināmā vērtībā modulācijas līdzekļi, kas pieejami uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto, Igaunijā ir ir aptuveni divas trešdaļas no Vācijā pieejamās summas, Latvijā un Lietuvā - aptu­veni viena sestdaļa, savukārt Polijā - aptuveni viena trīspadsmitā daļa.
Objektīva budžeta pārdale, atbilstoši modulācijas summu sada­les kritērijiem, parādīta 2. tabulā.
Tādējādi, lai gan modulācijas galvenais efekts varētu būt pārdale valstīs, tā tomēr pašlaik ir uztverama tikai kā sākumsolis uz 1. pīlāra tiešmaksājumu samazinājumu un izlīdzināšanu. No lauku attīstības mērķu sasniegšanas viedokļa ir mazas iespējas vienādot IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes vai samazināt lauksaim­niecībā nodarbināto skaitu, nesaņe­mot papildu atbalstu no kopējiem modulācijas rezultātā visā ES iegūtiem līdzekļiem. (Nobeigums nākamajā laidienā)