Apskati

Eiropas lauki 2020. gadā

Kādi varētu izskatīties lauki 2020.-2030. gadā? Šis jautājums pēdējā laikā bijis vairāku Eiropas pētnieku redzeslokā. Nīderlandes Wageningen universitātes institūta zinātnieki apkopojuši pieejamos pētījumu rezultātus, piedāvājot sešus nākotnes lauku iespējamos scenārijus. Šie varianti paredz mazākas vai lielākas izmaiņas, salīdzinot ar pašreizējo situāciju.

Kādi varētu izskatīties lauki 2020.-2030. gadā? Šis jautājums pēdējā laikā bijis vairāku Eiropas pētnieku redzeslokā. Nīderlandes Wageningen universitātes institūta zinātnieki apkopojuši pieejamos pētījumu rezultātus, piedāvājot sešus nākotnes lauku iespējamos scenārijus. Šie varianti paredz mazākas vai lielākas izmaiņas, salīdzinot ar pašreizējo situāciju. To nosaka pieņēmumi attiecībā uz iedzīvotāju skaitu, globalizāciju, klimata pārmaiņām, politiku, lauksaimniecību, lauksaimniecības zemes izmantošanu, ainavu, dabu un bioloģisko daudzveidību, kā arī teritoriju atšķirībām Eiropas laukos. Pētījuma autori uzskata, ka šie nākotnes scenāriji varētu kalpot par stratēģisku pamatu, domājot par izaicinājumiem, ar kuriem Eiropas lauki varētu saskarties lauksaimniecības, lauku attīstības, zemes izmantošanas un vides jomā. Latvijas lauku attīstība nav atrauta no Eiropā vērojamām tendencēm, tāpēc arī mums būtu noderīgi iepazīties ar to, kas, iespējams, mūs sagaida vai varētu sagaidīt. Tāpēc aizsākam nelielu apskatu sēriju, iepazīstinot ar šiem sešiem Eiropas lauku nākotnes scenārijiem.

Iedzīvotāji. Iedzīvotāju skaits ES ir stabilizējies, tomēr attālākos reģionos vērojama depopulācija. Ārējās migrācijas spiediens (gan legālās, gan arī nelegālās) no Vidusjūras austrumiem un Āfrikas turpina palielināties. Imigrantus nepietiekami integrējot, palielinās sociālā un fiziskā segregācija pilsētās. Palielinās arī migrācija Eiropas iekšienē - pašnodarbinātās personas un pensionāri dodas no pilsētām uz laukiem, bet jauni cilvēki - no laukiem uz pilsētām.

Tai ir spēcīga un pieaugoša ietekme uz darba vietu radīšanu un likvidēšanu. Metropolītiski reģioni ar augstu tehnoloģisko līmeni pārsvarā ir ieguvēji, taču reģioni ar zemu vai vidēju tehnoloģisko nodrošinājumu - zaudētāji. Lielo pilsētu centri kopā ar transporta koridoriem Eiropā izplešas. Eiropas lielās pilsētas perifērijā netiek līdzi globālajam ekonomikas integrācijas procesam un augstākām tehnoloģijām, tādēļ paliek visai izolētas savā ekonomiskajā attīstības procesā.

Sausuma ietekmē lauksaimnieciskā darbība pārtraukta tajās Dienvideiropas vietās, kur apūdeņošana vairs nav iespējama un kur nav iespējams nodrošināt alternatīvu lauksaimniecības produktu ražošanu.

Turpinās starptautiskās tirdzniecības liberalizēšana un progresīva KLP budžeta samazināšana.

Jaunu stimulu dod biomasas un enerģijas augu audzēšana. Lauksaimniecība polderu un deltas joslās kļūst arvien industrializētāka. Tādējādi ir zaudēti vairāki dabiskās ainavas elementi. Teritorijās, kas ir tuvu patēriņa centriem, un lielās auglīgās teritorijās (Lielbritānijā, Francijā, Austrumvācijā, Ziemeļrietumu Polijā, Čehijā, Slovākijā, Ungārijā, Rumānijā un Bulgārijā) attīstīta lielapjoma, augsti mehanizēta lauksaimniecība, kas nodarbina ļoti nelielu skaitu cilvēku. Tajā pašā laikā mazāk auglīgos apgabalos vai teritorijās, kuru atrašanās vieta nav tik izdevīga, un kur dominē mazas saimniecības, attīstība bijusi daudzveidīgāka. Dažas no šīm teritorijām veiksmīgi pārorientējušās uz lauku tūrismu, amatniecību, bioloģisko lauksaimniecību, reģionāliem produktiem un enerģētiskajiem augiem, taču citās mazāk labvēlīgās teritorijās, sevišķi perifērijā, saimniekošana ir pārtraukta.

Kopumā lauksaimnieciskajai ražošanai nepieciešamā platība 2020. gadā veido 91% no lauksaimniecībai izmantotās zemes platības 2000./2002. gadā, savukārt biodegvielas ražošanai papildu nepieciešami vēl 4% lauksaimniecības zemes. Lauku saimniecību skaits ievērojami samazinājies - par 25%.

“Natura 2000” aptver lielāko daļu vērtīgo dabas teritoriju, taču šo teritoriju saistība, izmantojot ekoloģiskos koridorus, nav nodrošināta pilnā mērā. Daudzas dabas teritorijas jaunajās dalībvalstīs ir pārvērstas lauksaimniecības zemē. Postošie ugunsgrēki Dienvideiropā ir iznīcinājuši tradicionālās ainavas. Bioloģisko daudzveidību apdraud infrastruktūras attīstība, tūrisms (sevišķi tik pievilcīgajos piekrastes un kalnu apgabalos), brīvdienu māju attīstība, lauksaimniecības intensifikācija polderu un deltas joslās, lauksaimnieciskās darbības pārtraukšana mazāk auglīgos un sausos apgabalos, kā arī dabai nodarītais postījums.

Līdz 2030. gadam atšķirības starp lauku teritorijām ir pieaugušas. No lielām pilsētām netālās teritorijas, kā arī tās, kas ir pievilcīgas dzīvošanai un tūrismam (piekrastes apgabali, pievilcīgas ielejas, kalnu apgabali, Vidusjūras teritorijas ar labvēlīgo klimatu) piedzīvo iedzīvotāju skaita pieaugumu. Vairāki attālāki apgabali, sevišķi Eiropas ziemeļos, centrālajā daļa un dienvidos, ir vairāk vai mazāk pamesti. Tajā pašā laikā tiek novēroti arī vairāki vidū esošie attīstības varianti - daži reģioni izmanto KLP sniegtā atbalsta priekšrocības, lai uzlabotu to ekonomisko sniegumu.

Sīkāk ar pētījumu var iepazīties: http://www.lei.dlo.nl/publicaties/PDF/2009/2009-057.pdf