Apskati

Piensaimniecība - viena no riskantākajām lauksaimniecības nozarēm?

Starptautiskais piena saimniecību salīdzināšanas tīkls (IFCN Dairy Network) apvieno vairāk nekā 80 valstis, un tā pētnieki uzskata, ka piens ir viena no cenu svārstībām visvairāk pakļautajām lauksaimniecības precēm. Tāpat arī lopbarības cenas ir vienas no nepastāvīgākajām. Tādējādi piena ražotājus apdraud divkāršs risks - gan no izejvielu, gan no saražotās produkcijas puses.

Starptautiskais piena saimniecību salīdzināšanas tīkls (IFCN Dairy Network) apvieno vairāk nekā 80 valstis, un tā pētnieki uzskata, ka piens ir viena no cenu svārstībām visvairāk pakļautajām lauksaimniecības precēm. Tāpat arī lopbarības cenas ir vienas no nepastāvīgākajām. Tādējādi piena ražotājus apdraud divkāršs risks - gan no izejvielu, gan no saražotās produkcijas puses.

Organizācijas apkopotie dati liecina, ka svārstīgās piena cenas pēdējos pāris gados piena ražotājus visā pasaulē ir ietekmējuši divējādi: aptuveni deviņus mēnešus nodrošinot ļoti labus ienākumus (2007. gada vidus - 2008. gada pavasaris), savukārt kopš 2008. gada beigām, tātad aptuveni desmit mēnešus, ienākumi visdrīzāk ir negatīvi. Dažās pasaules valstīs vērojamas nedaudz atšķirīgas ienākumu tendences, ko nosaka pasaules cenas ietekme uz cenām vietējā tirgū.

Šajā gadā, pirmo reizi pārskatāmā pagātnē, piens maksāja mazāk kā lopbarība, bet kopš šāgada augusta tās ir vienā līmenī ar lopbarības cenām. Organizācijas veiktie aprēķini liecina, ka pie šāda cenu līmeņa var tikt saražoti tikai aptuveni 2% pasaules piena.

Saskaņā ar IFCN Piena tīkla datiem, kopumā pasaulē ir ap 15,6 milj. saimniecību, kas ražo pienu, un aptuveni 0,7-1 mljrd. cilvēku, kuri dzīvo šajās saimniecībās. Pētnieki izdalījuši 3 dominējošos saimniecību veidus: pašpatēriņa, ģimenes un komerciālās saimniecības.

veido 75% no kopējā saimniecību skaita un 30-40% no kopējā saražotā piena apjoma. Tās ir mazas saimniecības ar 1-3 govīm, puse no saražotā piena tiek patērēts saimniecībā, bet otra puse pārdota, tādējādi nodrošinot ģimenes vajadzībām nepieciešamo naudu.

īpatsvars ir 24%, savukārt tās saražo 40-50% no kopējā piena daudzuma pasaulē. Saimniecībā galvenokārt tiek izmantots ģimenes darbaspēks. Šo saimniecību lielums attīstītajās valstīs ir no 10 līdz pat 100/300 slaucamajām govīm. To mērķis ir radīt ienākumus ģimenei, saimniecība arī parasti tiek nodota no paaudzes paaudzē.

skaits sasniedz tikai 0,4% no kopējā saimniecību skaita pasaulē, un tās saražo 10-20% no kopējā piena daudzuma. Šajās saimniecībās pārsvarā izmanto algotu darbaspēku. Šo saimniecību lielums attīstītajās valstīs ir virs 300 govīm. To galvenais darbības mērķis ir nodrošināt rentabilitāti.

Pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka pašpatēriņa saimniecības krīzes situācijā samazina piena patēriņu, lai palielinātu piena daudzumu, par ko var iegūt naudu. Krīzei ieilgstot, šīs saimniecības galu galā atsakās no piena ražošanas.

Ģimenes saimniecības, lai nodrošinātu pietiekošus ienākumus, īstermiņā palielina slaucamo govju skaitu, savukārt ilgtermiņā samazina ģimenes tēriņus un piestrādā citos darbos.

Savukārt komerciālās saimniecības sākotnēji kreditē naudas plūsmas deficītu un vairs nepaplašinās. Zemam cenu līmenim saglabājoties un bankām atsakoties turpināt kreditēt, saimniecības nonāk līdz bankrotam, taču tās nopērk jauni investori, un piena ražošana turpinās.

Kopumā pētnieki uzskata, ka pie zemām piena cenām īstermiņā piena piedāvājums var pat palielināties, taču ilgtermiņā tas visdrīzāk samazināsies, lai gan šī tendence nav izteikta.

Piena ražojošo saimniecību rīcība ir atkarīga no govju skaita tajā, kā arī no riska vadīšanas stratēģijas un krīzes plāna.

Pētnieku ierosinājums riska vadīšanas stratēģijai ir: veidot iekrājumus labos laikos, izprast piena tirgus tendences, vērsties pie bankām, kurām ir zināšanas un kas nekrīt panikā, veidot riska vadīšanas programmas kopā ar pārstrādātājiem, kā arī attīstīt alternatīvos ienākumu avotus saimniecībā, piemēram, biogāzes ražošana.

Krīzes plānam sākotnēji tiek ieteikts samazināt uzņēmuma un arī ģimenes izmaksas, kam seko overdraftu izmantošana, sarunas ar banku par jauniem aizdevumiem un galu galā - saimniecības aktīvu izmantošana. Ja arī šīs iespējas tiek izsmeltas, un situācija tirgū neuzlabojas, seko ražošanas pārtraukšana.