Apskati

Lauksaimnieki cīnās ar riskiem visā Eiropā. Dažādi cīnās

Lauku saimniecības pakļautas virknei risku, ko rada nelabvēlīgi laika apstākļi, tāpat dzīvnieku un augu slimību uzliesmojumi. Turklāt tiek uzskatīts, ka klimata pārmaiņu ietekmē gaisa temperatūras un nokrišņu svārstības, kā arī dabas katastrofu biežums tikai pieaugs. Līdzās riskiem, kas saistīti ar ražošanu, saimniecības pakļautas arī cenu, tirgus (tirgus spēku sadalījums) un politikas riskiem. Ievērojot KLP politikas virzību uz lielāku tirgus orientāciju, cenu risks Eiropā varētu vēl vairāk pieaugt. Šobrīd Latvijā lauksaimniecības risku apdrošināšanas sistēma kopumā vēl atrodas sākotnē. Kā ziņots, šis jautājums aktualizēts arī nesenajā zemkopības ministra darba vizītē Ungārijā, kur abas valstis dalījušās pieredzē. Šobrīd arī ES līmenī tiek spriests par to, kādai vajadzētu būt Eiropas politikas lomai lauksaimniecības risku vadīšanā. Tāpēc piedāvājam iepazīties ar Eiropā spēkā esošajām riska vadīšanas sistēmām, ko apkopojis Eiropas Komisijas (EK) Kopīgo pētījuma centra Pilsoņu aizsardzības un drošības institūts (IPSC).

Lauku saimniecības pakļautas virknei risku, ko rada nelabvēlīgi laika apstākļi, tāpat dzīvnieku un augu slimību uzliesmojumi. Turklāt tiek uzskatīts, ka klimata pārmaiņu ietekmē gaisa temperatūras un nokrišņu svārstības, kā arī dabas katastrofu biežums tikai pieaugs. Līdzās riskiem, kas saistīti ar ražošanu, saimniecības pakļautas arī cenu, tirgus (tirgus spēku sadalījums) un politikas riskiem. Ievērojot KLP politikas virzību uz lielāku tirgus orientāciju, cenu risks Eiropā varētu vēl vairāk pieaugt.

Šobrīd Latvijā lauksaimniecības risku apdrošināšanas sistēma kopumā vēl atrodas sākotnē. Kā ziņots, šis jautājums aktualizēts arī nesenajā zemkopības ministra darba vizītē Ungārijā, kur abas valstis dalījušās pieredzē. Šobrīd arī ES līmenī tiek spriests par to, kādai vajadzētu būt Eiropas politikas lomai lauksaimniecības risku vadīšanā. Tāpēc piedāvājam iepazīties ar Eiropā spēkā esošajām riska vadīšanas sistēmām, ko apkopojis Eiropas Komisijas (EK) Kopīgo pētījuma centra Pilsoņu aizsardzības un drošības institūts (IPSC).

Riska vadīšanas instrumentus var iedalīt divās kategorijās: paņēmieni, ko izmanto riska vadīšanai saimniecību līmenī, un riska dalīšana.

Saimniecību līmenī tiek izmantoti tādi paņēmieni kā diversifikācija, kas paredz vairākus galvenos darbības virzienus, tādējādi ļaujot vienā darbības jomā radušos zaudējumus kompensēt ar pārējām. Taču tādā gadījumā, pretstatā specializācijai, vidējās izmaksas uz produkciju parasti ir lielākas, un diversifikācija bieži attiecas uz darbībām, kas nav saistītas tieši ar saimniecību.

Viens no riska samazināšanas veidiem ir arī vertikālā integrācija, tādējādi iegūstot kontroli (kas nostiprināta īpašumtiesību veidā) pār vairākiem ražošanas ķēdes posmiem. Tas ļauj kontrolēt pieejamo izejvielu un gatavās produkcijas daudzumu un kvalitāti.

Zināms arī, ka saimniecības veido nosacītus stabilizācijas uzkrājumus, kas tiek izmantoti zaudējumu gadā.

Galvenie risku dalīšanas instrumenti Eiropā ir publiskie fondi, kopējie fondi un apdrošināšana, kas galvenokārt saistās ar ražošanas riskiem. Tāpat jāmin ražošanas un tirdzniecības līgumi, nākotnes darījumu apdrošināšana, kas galvenokārt attiecas uz cenu risku.

paredz valdības iesaistīšanos riska dalīšanā. Šos fondus regulē valdība, un ieguldījumi tiek veikti katru gadu, tāpat dažkārt ieguldījumus, izmantojot obligātas vai brīvprātīgas iemaksu likmes, veic arī privātais sektors. Atšķirībā no vienreizējām katastrofu zaudējumu segšanai piešķirtajām subsīdijām, šie fondi ļauj izvairīties no lielām novirzēm budžetu plānos.

Publiskie fondi vai vienreizējie maksājumi darbojas gandrīz visās dalībvalstīs. Vienreizējie katastrofu maksājumi parasti tiek izmantoti, ja nav pieejami nekādi citi apdrošināšanas instrumenti. Dažās valstīs (piemēram, Īrijā, Nīderlandē, Lielbritānijā) lielākā daļa sabiedriskās riska apdrošināšanas tiek attiecināta uz dzīvnieku slimībām, augkopības produkcijas apdrošināšanu veicot privāti. Vairākās valstīs sabiedriskās kompensācijas nav pieejamas, ja attiecīgos riskus iespējams apdrošināt (Grieķijā, Spānijā, Austrijā, Portugālē, Zviedrijā un Francijā), izņemot tos, kuriem vēl nav sasniegts nozīmīgs apdrošināšanas ņēmēju skaits. Tāpat spēkā ir prakse, ka sabiedrisko kompensāciju var saņemt tie lauksaimnieki, kuri ir apdrošinājušies pret standarta riskiem.

saistās ar kādas konkrētas ražotāju grupas iniciatīvu savstarpēji dalīt risku. Tie parasti tiek veidoti kāda sektora ietvaros, kur ražotājiem ir līdzīgi riski, vai arī reģionu līmenī. Ja kāds no dalībniekiem cieš zaudējumus, tos pilnīgi vai daļēji kompensē, izmantojot jau uzkrāto naudu (lai gan bieži papildu līdzekļi tiek savākti no dalībniekiem) - pēc iepriekš definētiem noteikumiem. Taču šie fondi bieži saskaras ar līdzekļu nepietiekamību, īpaši darbības pirmajos gados, un problēmas rodas, ja vairāki lauksaimnieki vienlaikus cieš zaudējumus. Šī problēma nereti tiek risināta ar pārapdrošināšanu un vairākiem fondiem savstarpēji kooperējoties. Šo fondu paveids ir bezpeļņas organizācija, kas pilnīgi vai daļēji pieder tās dalībniekiem un kas darbojas pēc striktākiem nosacījumiem, pretstatā tikai dalībnieku privātajai vienošanās parastajos kopējos fondos.

Eiropā ir pazīstamas dažādas apdrošināšanas sistēmas. Viena riska (galvenokārt krusas vai ugunsgrēka) apdrošināšana ir labi attīstīta un ar visai senu vēsturi. Atsevišķa apdrošināšana ietver arī salnas risku vai ierobežotu skaitu klimatisko risku, un to zinām kā kombinēto riska apdrošināšanu.

Savukārt apdrošināšana, kas attiecas uz konkrēta kultūrauga ražības zudumiem jebkādu klimatisko apstākļu ietekmē, tiek dēvēta par ražas apdrošināšanu. Tāpat saimniecība var apdrošināt visu kultūru ražas. Šajā gadījumā viena kultūrauga ražas samazinājumu nekompensēs, ja netiks sasniegts konkrēts kopējās saimniecības ražas apjoma samazinājuma slieksnis.

Jāpiebilst, ka šobrīd ASV darbojas arī ieņēmumu un ienākumu apdrošināšana, kur vērā ņem ne tikai kopražas izmaiņas, bet arī cenu un ražošanas izmaksas. Kompensācija tiek maksāta, ja iegūtie ieņēmumi vai ienākumi ir zem konkrēta noteiktā minimālā lieluma.

Līdzās minētajiem apdrošināšanas veidiem, kur ņem vērā konkrētās saimniecības rādītājus, izmanto arī tādas shēmas, kas paredz novērtēt kāda konkrēta apgabala vidējos rādītājus, salīdzinot ar noteiktu slieksni, kas ir pamats kompensācijas izmaksāšanai visiem apgabala lauksaimniekiem.

Eiropas valstīs bieži apdrošināšana tiek daļēji subsidēta, kā arī tiek sniegts atbalsts garantijām un pārapdrošināšanai.

Pētījuma autori secinājuši, ka kopumā apdrošināšanas sistēmas attīstība valstīs atkarīga no konkrētās valsts vajadzībām (riska līmeņa), taču arī valdības atbalsts šai sistēmai ir noteicošs. Lai gan tiek uzskatīts, ka valsts vienreizējās kompensācijas kavē apdrošināšanas sistēmas attīstību, atzīts, ka, pieaugot valdības līdzdalībai, apdrošinātāji piedāvā plašāku pakalpojumu klāstu. Šobrīd privātais sektors piedāvā piemērotus risinājumus nesistemātisku risku apdrošināšanai, bet publiskais atbalsts parasti aptver plašāku spektru. Tāpat raksturīgs, ka apdrošināšanas piedāvājums lopkopības sektorā ir mazāks kā augkopībā, līdz ar to riska vadīšana lopkopības sektorā lielā mērā balstās uz dažādām valsts programmām un kompensācijām krīzes situācijās. Tiek uzskatīts, ka ES apdrošināšanas sistēma ir labi attīstīta Spānijā, Francijā, Itālijā, Luksemburgā un Austrijā. Piemēram, Spānijā to īsteno, valdībai sadarbojoties ar lauksaimnieku apvienībām un apdrošināšanas kompānijām.

Vairāk par šo tēmu iespējams uzzināt, iepazīstoties ar pētījumu:
http://ec.europa.eu/dgs/jrc/downloads/jrc_reference_report_2009_09_agri_ins.pdf.