Apskati

Piensaimniecības aktualitātes pirms 90 un nedaudz mazāk gadiem

Sagaidot mūsu valsts 91. gadadienu, nolēmām nedaudz ielūkoties vēsturē, pārlapojot toreizējās Lauksaimniecības pārvaldes 1940. gada izdevumu “ Latvijas zeme, zemnieki un viņu darbs”.

Kā liecina rakstītais, Latvijā industriālās piensaimniecības aizsākumi meklējami 19. gs. beigās, kad tika uzsākta piena ražības pārbaude un uzskaite saimniecībās, kā arī piena izvērtēšana tirgum. Savukārt 1909. gadā nodibinājās pirmā piensaimnieku sabiedrība Latvijā - Spāres piensaimnieku sabiedrība. Līdz tam darbojās vienīgi muižu un privātpersonu pienotavas, kurās pienu pārstrādāja ar mājsaimniecības paņēmieniem, bet ražojumus uzpircēji savāca un nosūtīja uz lielākajām pilsētām.

Pirmajos 9 darbības mēnešos Spāres piensaimnieku sabiedrība pārstrādājusi 88 123 stopus piena un caurmērā izmaksājusi biedriem 5,88 kapeikas, bet nebiedriem - 5,38 kapeikas par stopu piegādātā piena. Pienotavā tolaik strādājis vadītājs un viena strādniece. Separatoru sākumā pēc kārtas griezuši biedri paši, bet vēlāk, pieaugot piena daudzumam, griešana ierīkota ar ģēpeli.

Līdz Pirmajam pasaules karam Latvijā bija ap 88 pienotavu, taču 1919. gadā to skaits saruka līdz 15 kooperatīvajām, ko tolaik dēvēja arī par kopdarbības sabiedrībām, un 3 privātpersonu pienotavām. Vēlākajos gados pastāvējušās pienotavas tika atjaunotas, kā arī dibinātas jaunas.

Koppienotavas un sviests eksportam

Reizē ar sviesta tirgus veidošanos, Latvijā strauji auga pienotavu skaits - 1926. gadā sviesta ražojošās pienotavas bija pat 548, no kurām 422 - agrākās kopdarbības pienotavas. Vēlākajos gados, līdz ar piensaimniecības apstākļu maiņu un augstākām kvalitātes prasībām, nozarē notika pārkārtošanās un koncentrācija. Pārstrādes apjomu straujais pieaugums atsevišķās pienotavās deva iespēju iekārtot piemērotas telpas un iegādāties labāku tehniku, radās arī iespēja pārdot uz ārzemēm lielākas vienveidīga sviesta partijas, kas nodrošināja augstāku cenu.

Pienotavas galvenokārt darbojās eksportam, un galvenā eksporta prece bija sālīts sviests. 1938. gada dati liecina, ka Latvija eksportējusi 23,5 tūkst. t sviesta, un sviesta eksporta ziņā atradās ceturtajā vietā Eiropā (aiz Dānijas, Nīderlandes un Zviedrijas), bet sestajā vietā pasaulē (salīdzinājumam - 2008. gadā Latvija eksportējusi 1,4 tūkst. t sviesta). Pakāpeniski bija vērojama arī siera ražošanas un eksporta attīstība. Latvijā ražoja tādas galvenās siera šķirnes kā Ementāles, Edamas, Zemgales un Jāņusieru (1938. gadā - 1,3 tūkst. t, salīdzinājumam: 2008. gadā - 22,6 tūkst. t).

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem, 1922. gadā tika uzsākta visa uz ārzemēm izvestā sviesta kontrole. Vēlāk kontroli noteica visai piensaimnieku produkcijai - gan eksportējamai, gan vietējā tirgū pārdodamajai. Kopš 1928. gada viss eksportēšanai paredzētais sviests tika savākts valsts saldētavās, bet visas nepieciešamās analīzes veica valsts laboratorija. Sviesta kvalitātes noteikumi paredzēja arī to, ka pienotavās, kur ražo sviestu, vadītājs drīkst būt persona, kura ieguvusi pienotavas vadītāja vai meistara tiesības valsts piensaimniecības skolās vai speciālos pienotavu vadītāju kursos. Noteikumi arī paredzēja, ka piena piegādātāju saimniecības jāpārbauda ne mazāk kā divas reizes gadā. Skaitļi arī liecina, ka 1930. gadā kopdarbības pienotavām bija gandrīz 60 tūkst. piegādātāju, bet privātajām pienotavām - 4 tūkst., kopā piegādājot 521 tūkst.t piena (salīdzinājumam - 2008. gadā piena piegādes apjomi veidoja 633,8 tūkst. t, bet piegādātāju bija 16,1 tūkst.)

Toreizējais Lauksaimniecības nolikums paredzēja, ka tām saimniecībām, kas eksportam ražojošām pienotavām vai to krejotavām piegādājušas labu pienu, varēja piešķirt valsts prēmijas. Prēmijas tika noteiktas 4 grupās un, piemēram, pirmās grupas prēmija deva iespēju saņemt 48 santīmus par kg sviesta, ja piens piegādāts katru dienu, ja pienotava gatavo sieru katru dienu, un piens, nosakot tā labuma pakāpi, “iedalīts pie pirmās šķiras”.

Izdevumā arī lasām, ka koppienotavu izveidošana un sekmīga darbība galvenokārt bija balstīta uz pašu lauksaimnieku, pienotavu vadības un darbinieku ierosmes. Ja tā neatslābst, arī pienotavas attīstība nodrošināta. Tādēļ, lai darbību racionalizētu, liela uzmanība tika pievērsta vietējās ierosmes veicināšanai. Tomēr veiksmīgākās pienotavas varēja saņemt arī valsts godalgas un balvas, bet, sasniedzot izcilus rezultātus, godalgoti varēja tikt arī piena piegādātāji un slaucēji.

Jogurts un kondensēts piens jau toreiz pilsētu veikalos

Piensaimnieku veikali atradušies visās lielākajās Latvijas pilsētās, un tajos varēja iegādāties, piemēram, tādas piena šķirnes: bērnu, augstākā labuma, pilnpienu (ilgpasterizētu, augstpasterizētu, homogenizētu) un vājpienu. No raudzētajiem produktiem tika piedāvāts rūgušpiens, kultūrpiens, jogurts, kefīrs un paniņas. Savukārt krējums vietējā tirgū tika laists kā kafijas, putu, skābais un homogenizētais krējums. Rīgā izgatavots arī kondensēts piens.