Apskati

Zemes apsaimniekošana un sabiedriskie labumi

Agnese Krieviņa, AgroPols
11.12.2009

Sabiedriskā labuma fonds lauku investīciju atbalstam Eiropā (Public Utility Foundation for Rural Investment Support for Europe) nācis klajā ar pētījumu, kurā aplūkoti sabiedriskie labumi, ko nodrošina zemes apsaimniekošana, kā arī izsvērtas prioritātes sabiedriskajam un privātajam atbalstam Eiropas laukos. Šā pētījuma rezultāti papildina diskusiju par to, kādai jābūt KLP politikai pēc 2013. gada.

Galvenie izaicinājumi - nodrošinājums ar pārtiku un vides drošība

Pētījuma autori uzskata, ka galvenie Eiropas nākotnes izaicinājumi ir nodrošinājuma ar pārtiku un vides drošība. Ņemot vērā prognozes par pasaules iedzīvotāju skaita pieaugumu, līdz 2050. gadam pārtikas ražošanas apjomus varētu būt nepieciešams divkāršot. Savukārt vides jomā izaicinājumi saistās ar augsnes degradācijas, ūdens piesārņojuma un bioloģiskās daudzveidības samazinājuma novēršanu, kā arī ar ievērojamu SEG emisijas samazinājumu.

Zeme Eiropā galvenokārt ir privātīpašums, kas pieder lauksaimniekiem un mežsaimniekiem. Šie zemes īpašnieki var būt gan potenciālie vides saglabātāji un uzlabotāji, gan arī kaitējuma nodarītāji. Ražošanas tehnoloģiskā attīstība un modernizācija ir ievērojami palielinājusi iespējas manipulēt ar dabu, lai saražotu nepieciešamo pārtiku, lopbarību un daudz ko citu. Šobrīd pārtikas un pārējo lauksaimniecības produktu tirgus funkcionē it labi, tomēr vides pakalpojumi netiek pietiekami nodrošināti. Tomēr reizē ar dzīves līmeņa pieaugumu, sabiedrība arvien vairāk uztraucas par vides problēmām un pieprasa šos vides pakalpojumus.

Pētījumā norādīts, ka, ņemot vērā KLP politikas arvien lielāku orientēšanos uz tirgu, lauksaimnieki arvien lielāku uzmanību pievērsīs pārtikai un citiem saražotajiem produktiem, par kuriem iespējams saņemt tirgus kompensācijas, bet mazāk uzmanību pakalpojumiem, ko nav iespējams tirgū pārdot. Tādējādi mazāk būs biotopu, kultūras ainavu u. tml. sabiedrisko labumu, par ko neviens nemaksā, bet pieaugs vides, augsnes un ūdens piesārņojums, ja vien netiks noteikts, ka sabiedriskās un vides izmaksas jāsedz pilnā apmērā.

Pētījuma autori arī uzskata, ka līdz šim tirgus nespējai nodrošināt vides labumus ir pievērsts par maz uzmanības, un politiskā rīcība bijusi nepiemērota. Ņemot vērā klimata pārmaiņas, ir pamats uzskatīt, ka šī problēma turpinās saasināties. Lai problēmu risinātu konstruktīvi, nepieciešams lauksaimnieku sniegtos labumus definēt kā sabiedriskos vides pakalpojumus, ko iespējams iegūt, atbilstoši stimulējot zemes apsaimniekotājus. Taču, lai panāktu vēlamo efektu, nepieciešams skaidri definēt, kas tiek saprasts ar vajadzīgajiem pakalpojumiem, kā arī novērtēt to vērtību un izmaksas. Bet turpmākā rīcība būtu saistīta ar politikas pasākumiem, kas var radīt piemērotus nosacījumus un stimulus, lai šie pakalpojumi tiktu sniegti. Pieprasījumu pēc sabiedriskajiem vides pakalpojumiem efektīvi stimulējot, lauksaimnieku piedāvājums palielināsies.

Tāpat autori atgādina, ka videi robežu nav, paturot prātā arī Eiropas institucionālo struktūru, ir jārunā par Eiropas sabiedriskajiem labumiem - tāpēc ES politikai ir jābūt galvenajai, kas uzņemas risināt sagaidāmos izaicinājumus.

Samaksa par sabiedriskajiem vides pakalpojumiem
Pētījumā arī atzīts, ka vides pakalpojumu vērtības noteikšana ir problemātiska, jo valda arī uzskats, ka to veikt nav iespējams vai arī tā ir neierobežota. Taču vairāki iepriekš veiktie novērtējumi ļauj secināt, ka vides pakalpojumu ekonomiskā vērtība ir pielīdzināma vērtībai, ko rada konvencionālās preces un pakalpojumi.

Runājot par pašreizējiem KLP pasākumiem, kas nodrošina atbalstu vides pakalpojumu sniegšanai, autori norāda, ka to īpatsvars kopējā KLP budžetā nav liels, un līdz šim tie nav veidoti, balstoties uz objektīvu informāciju par pieprasījumu, to vērtību, kā arī to sniegšanas izmaksām. Viņi uzskata, ka sistemātiska vides pakalpojumu un to sniegšanas izmaksu novērtēšana var dot ieguldījumu KLP reformēšanā un pamatot šos lēmumus.

Šobrīd Eiropā galvenais princips ir „piesārņotājs maksā”, taču pētījumā norādīts, ka tas nav ļoti efektīvs veids. Lauksaimnieki izrāda ļoti lielu pretestību papildu regulējošām normām un radītajām izmaksām, atsaucoties uz zemo kapitāla atdevi lauksaimniecībā, salīdzinot ar citām nozarēm. Tāpat viņiem ir visai mazas iespējas daļu no izmaksām nodot citiem piedāvājuma ķēdes dalībniekiem, kā arī jākonkurē ar produkciju no reģioniem, kur vides standarti ir zemāki. Lai arī šis princips novērš piesārņošanu, tas tomēr nestimulē papildu vides pakalpojumu sniegšanu, kam nepieciešama lielāka pārvaldība un resursi.

Viens no saprātīgiem risinājumu veidiem, pēc autoru domām, būtu tāds, ka izmaksas, kas saistās ar vides standartu, ko iedzīvotāji izvēlas un ko nosaka likumdošana, tiek sadalītas gan starp ražotājiem, gala patērētājiem un nodokļu maksātājiem, no kuriem pēdējie sedz lielāko daļu no tām.

Analizējot KLP nākotni pēc 2013. gada, autori uzskata, ka ievērojams samazinājums 1. pīlāra maksājumos var radīt ražošanas apjomu kritumu, taču šim atbalstam jābūt labāk orientētam un saistītam ar pasākumiem, kas risina vides jautājumus un klimata pārmaiņas. Tāpēc tiek ieteikts KLP ietvaros pastiprināt vides standartus un vēl vairāk sasaistīt tiešmaksājumus ar mērķiem, ko izvēlējusies sabiedrība. Turklāt nepieciešamas atlīdzināt lauksaimniekiem un zemes apsaimniekotājiem par publisko pakalpojumu sniegšanu, kā arī par prioritāti izvēlēties ilgtspējīgu pārtikas ražošanu, salīdzinājumā ar materiāliem un enerģiju.

Ar pētījumu iespējams iepazīties: http://www.risefoundation.eu/pdf/Report%20Public%20Goods%20UK%20(full%20report).pdf.

AgroPols

x

Paroles atgadināšana